TDA Zīle Vispārējos XXV Dziesmu un XV Deju svētkos
„Dzied, mana dvēsele dzied caur tūkstoš balsīm klusi...” – tā īsumā varētu raksturot sajūtas un emocijas, kas virmo pēc Dziesmu un Deju svētkiem. Kas tad radīja šo noskaņu? Tās bija dienas un naktis, karsta saule un veldzējošs lietus, sāpes un spēks, gaisma un tumsa, dusmas un smiekli, asaras un joki, dejas un dziesmas... Bet nu par visu pēc kārtas!
Viss sākās 30.jūnijā, kad visi Ķekavas amatierkolektīvi pie kultūras nama piedalījās īpašā Dziesmu svētku karoga pacelšanā. Ar laba vēlējumiem, maizes riecienu linu tarbiņā un lepnumu azotē devāmies pretī svētkiem. Pirmdienā, kad kalendārs stāstīja par jūlija atnākšanu, TDA Zīle dejotājiem jāsteidz paveikt pēdējie darbi ( kaut gan daži turpināja darboties un strādāt visu svētku norises laiku), jāizgludina tautas tērpi un jānodod vadošās norādes mājiniekiem. Kamēr dažiem Zīļukiem darba duna sita augstu vilni, citi jau baudīja svētkus. Viens pulciņš devās uz Ķīpsalu, lai atbalstītu tautas deju ansambļu laureātu skates dalībniekus un piedalītos Elgas Drulles grāmatas "Latvija dejo" atklāšanas svētkos. Vēl kāds devās aplūkot TLMS „Ķekava” audēju skaistos darbos izstādē „ Dziesma top citādi” un citus svētku pasākumus, kāds cits rušinājās piemājas dārziņā, dažs pamanīja, ka Rīgas lielajās ielās parādījās aizvien vairāk autobusu, bet visus vienoja doma – svētki ir sākušies!
2.jūlija rītā ar skaistu ozollapu un ziedu virteni izrotājām autobusu. Tā logos ielikām pazīšanās zīmes – īpašos TDA Zīle svētku plakātus, uzvilkām mēģinājumu tērpus, apbruņojāmies ar dzeramo ūdeni un pretapdeguma krēmiem, un nu viss sākās pa īstam. Jau plkst 8.00 bijām Daugavas stadionā, priecājāmies par skaistajām spoguļu dekorācijām, un rīta rosmes vietā – dejas, dejas, dejas. Apguvām laukumu, apzinājām savas vietas un iepazināmies ar tuvākajiem deju kaimiņiem. Top pirmie fotostāsti un ziņojumi par to, kā mums iet. Diemžēl dažiem no mums svētki beidzās tā īsti arī nesākušies – Ilzei kājas trauma Tad nu aši, aši bijā jādomā, kā izlīdzēties, lai vietiņa nepaliek tukša. Pirmā mēģinājumu diena beidzās jau vēlu vakarā, lai nākamā rītā jau atkal atsāktos. Pirms mēģinājuma iesildījāmies ar vecajiem, labajiem "kartupeļiem”. Pēc bumbas spēles arī deju solis raitāks. Prieks, ka beidzot bijām lielajā laukumā. Soli pa solim, deju pa dejai veidojās izpratne par koncerta „Tēvu laipas” aprisēm. Līdz ar nasku dejošanu, uzdzirkstī smiekli, joki, laistīšanās ar ūdeni un nebēdnības. Arī trešdienas mēģinājums iestiepās vēlā vakara stundā un par vienu dienu tuvāk lielajam notikumam. Taču šo visu aizēnoja ziņa, ka Aivaram konjunktivīts, un tas notiek brīdī, kad katrs dejotājs ir zelta vērtībā. Atkal sākās rokādes un plānošana, un beigu beigās viss tika atrisināts. Ceturtdienā, kā jau ierasts, rīta vingrošana Daugavas stadionā. Līdz ar dančiem, uzgavilējām Uldim vārda dienā. Saule un dejotāji spoguļojās. Brīžiem šķita, ka segums ir tik karsts, ka varētu izkust deju čības un kurpes. Dienas laikā virsvadītāji mēģināja salikt kopā visas deju pīnes. Deju starplaikos veldzējāmies strūklakā, ko bija sarūpējuši glābēji, un tas radīja ne vienu vien jautru mirkli. It īpaši tad, kad ugunsdzēsēji redzēja, ka meitenes tā bailīgi tuvojās dzestrajam ūdenim. Viens mirklis, un šļūtene pagriezta nācējas virzienā. Smiekli un spiegšana, smaids rotā glābēju sejas, bet meitas tikušas pie kārotās veldzes. Kad caurlaides mēģinājums beidzies un ūdens prieki izslēgti, sākām gatavoties ģenerālmēģinājumam.
Vilkām tautas tērpus, pucējāmies un tikai tagad sākām apjaust, kā viss būs. Kā ierasts pirms koncertiem, arī šoreiz neiztikt bez Zīles aplīša. Plecu pie pleca stāvējām un visi kopā nolēmām, ka šo pirmo koncertu veltīsim Ilzei un Aivaram. Daugavas stadionu piepildīja puiši un meitas, kuri ar lepnumu ienesa sava kolektīva karogu vai emblēmu. Neliels satraukums, maratons ar pārģērbšanos, lielie pārskrējieni, azarts, dejot prieks un pirmās „skudriņas” lielajā laukumā. Emociju trauks pamazām sāka pildīties. Bet tas bija tikai sākums. Piektdienas rītā devāmies ieelpot Mežaparka priežu svaigo gaisu. Visi kopā samēģinājām „Jāņu nakts mistēriju” – koris dziedāja, dejotāji dejoja, un to visu pārraudzīja virsdiriģents. Mēģinājumam iesākoties, koris uzgavilēja dejotājiem, un tas bija kas aizkustinošs. Šo saviļņojuma sajūtu paņēmām līdz, un tā dzīvoja ar mums gan dienā, gan vakarā. Dienas koncertā, mūsu repetitora Arta Puriņa dejas laikā, nolija lietus. Kā svētība, kā veldzējums, un nekas nenotiek tāpat vien...Arī vakara koncerts nodejots vienā palēcienā. Sestdienas rīta cēliens Mežaparkā. Tur noslēguma koncerta ģenerālmēģinājums. Pēc tam atkal koncerts Daugavas stadionā. Un nav vairs tālu tas mirklis, kad šajos svētkos savus deju soļus liksim vienā rakstā pēdējo reizi. Deju svētku noslēguma koncerts atnāk ar īpašām emocijām – saviļņojuma asaras dejas laikā, dejotāju alejas lielajiem pārskrējieniem, dziedāšana līdzi deju muzikālajam pavadījumam, aplausi, ovācijas, sveicienam pastieptas rokas, uzmundrinājumi, ciešs apskāviens un drauga plecs, skatītāji tribīnēs gavilēja, un gribējās, lai šis mirklis uz brīdi apstājas, lai tas nebeidzas. Pēc grandiozā fināla visa Zīle satikāmies uz deju plača, ļāvāmies trakulībām, metām gaisā repetitoru, veidojām mūsu jaukās vadītājas vārdu, līkumu līkumiem izstaigājām un izdejojām visu Daugavas stadiona lielo laukumu. Kad koncerts bija beidzies, tērpi nodoti, uzurrājām arī mūsu Vitiņu un samīļojām viens otru. Un, prom ejot, likās, ka mūsos valda divējādas sajūtas – aizkustinājums par paveikto un skumjas, ka tas viss ir beidzies. Beidzies, lai pēc pieciem gadiem turpinātos. Taču vēl jau bija arī svētdiena. Un svētdienā posāmies un devāmies gājienā, uzgavilējām svētku virsvadītājiem, goda viesiem un apmeklētājiem, priecājāmies par sveicieniem mums, piedancojām Vecrīgu un Brīvības ielu. Mašīnas, motori, tramvaji un trolejbusi ierādīja goda vietu deju soļiem. Pēc gājiena visi draudzīgi sakāpām busā un devāmies uz Lapeniekiem, kur brīvā, jaukā un nepiespiestā gaisotnē atskatījāmies uz pagājušajā sezonā un Deju svētkos paveikto, pateicām Paldies mūsu čaklākajiem „darba rūķiem” un mazliet atpūtāmies. Un vakars – ak, šis vakars! Vispārējo XXV Dziesmu un XV Deju svētku noslēguma koncerts. Mūsu pēdējā deja šajos svētkos, „Saule Pērkons Daugava”, „Gaismas pils” un „Dvēseles dziesma”, un šķita, ka mūsu dvēseles kāps debesīs. Patiesi, skaisti, saviļņojoši, aizkustinoši, mīļi, sirsnīgi, vienreizēji, neizmirstami un tik ļoti īpaši – tādus svētkus piedzīvojām un aizvadījām. Protams, ka katram no mums ir arī savas emocijas un pārdzīvojumi, jo kādam tie bija pirmie, kādam pēdējie Deju svētki. Taču visas nedēļas garumā mūs visus vienoja dejot prieks, joki, smiekli un asaras, kopīga atpūta, kāds kašķītis, tuvi un tāli ceļi, spēles un lustes, karsta saule un veldzējošs lietus, agri rīti un vēli vakari, pašu sarūpēti našķi un kārumi, dziesmas un dejas, ģimenes sajūta azotē un piedzīvojumi. Netrūka arī kuriozu - ātrā bikšu lāpīšana īsu brīdi pirms dejas, dejotāju smiekli par masku izdarībām „Nerejati ciema suņi” laikā – kad „siena čupa” apgāzās un „nāvīte” palīdzēja tai piecelties, kāda puiša ( no cita deju kolektīva) azartiskais stāsts Zīles meitām par piedzīvojumiem uz laukuma. Taču kā izrādījās, viņš vienkārši bija sajaucis meitas. Tāpat arī rotaļas „Kas dārzā?” ar garāmgājēju iesaistīšanu un stāsts par atrastajām tautu dēla biksēm. Un, protams, vēl un vēl, un vēl. Lai tam visam, kas piedzīvots un kas vēl jāpaveic, būtu spēks un enerģija, Gitiņa un restorāns „Sunny” rūpējās par mūsu vēderpriekiem - siltām pusdienām pašā notikumu virpulī. Tas bija tik gardi, īsti laikā un vietā. Un visi par to esam pateicīgi un sakām lielu Paldies! Jāpiebilst, ka „Sunny” parūpējās arī par to, lai mūsu galvas karstajā saulē nepārkarstu – tikām pie labām cepurītēm, kas droši vien noderēs arī citos pasākumos. Bet par visu vairāk un pāri itin visam Dejā ir Spēks. Spēks, kas dziedē un iedvesmo. Spēks, kas liek aizmirst par sirdsklauvēm, vājumu, noberztām un sāpošām kājām. Spēks, kas liek saņemties un pārvarēt. Spēks, kas vieno un ļauj dvēselei lidot. Un šis Spēks ļāva kopā ar vēl 40 000 vispārējo Dziesmu un Deju svētku dalībniekiem iziet cauri sidraba birzij, būt tur, kur satiekas pagātne, tagadne un nākotne, lika gaismai līgot Latvijā un ikkatrā no mums. Dejā ir spēks, un dziesmā dvēsele dzied.
Paldies par šiem neaizmirstamajiem svētkiem! No visas sirds pateicamies mūsu lieliskajiem vadītājiem Vitai un Artim, TDA Zīle prezidentei Līgai, tērpzinei Kristīnei, koncertmeistarei Rutai. Paldies visiem dejotājiem par kopā būšanu! Paldies draugiem no TDA Dardedze par izlīdzēšanos! No visas sirds Liels Paldies Evitai Jauntēvai, kas sarūpēja ziedu vainadziņus, Vitiņas māsai un Ieviņas mammītei par ziediem mūsu skaistajiem vainagiem un visādu citādādu saimniecisku palīdzēšanu! Paldies Ķekavas novada kultūras aģentūrai par atbalstu! Pateicamies saviem mīļajiem par sapratni, laba vēlējumiem un īkšķu turēšanu!Sirsnīgs Paldies tiem, kas rūpējās par to, lai viss norit kā iecerēts! Paldies visiem, kas bija, ir un būs!
Ceļš uz nākamajiem svētkiem vēl ir tikai priekšā, un tikai rītdiena rādīs, kāds tas būs...
BILDES - Zīle Dziesmu un deju svētkos 2013
Indras Vitmanes bilžu galerija
Foto pie raksta: 1.http://www.focus.lv/dziesmu-svetki, 2.Arno Marnics, 3.Imants Urtāns
Pievienot komentāru