Pa atslēgas caurumu lūkojoties

Dienas top aizvien īsākas, vakaros strauji satumst, auksti vēji dzenā krāsainās  koku lapas, kastanis kabatā,  krūzē kūp karsta zāļu tēja – rudens kā rudens. Bet Ķekavas kultūras  un Doles tautas namu logos spoži deg gaismas, ir silti un mājīgi, skan smiekli un skaļas bērnu balsis, dimd deju grīda un gaisā virmo dejot prieks. Uzvelkam kājās košus gumijniekus, apsienam siltas šalles, aiz durvīm atstājam vīrusus un ikdienas nogurumu, un dodamies lūkoties, kas tur notiek.  Pa atslēgas caurumu raugoties, var pamanīt, ka jaunieši gatavojas rokkoncertam kopā ar jaukto kori „Mozaīka” un Valsts svētku uzvedumam. Un vidējie – kā saka mūsu vadītāja – veidojas kā  Zīles nopietnākā paaudze. Viņiem šis laiks ir īpašs. Viss notiek pirmo reizi, viss ir jauns, tikai deja ir tik tuva un pazīstama. Taču arī tur jūtama rosība. Kaut arī bijuši tikai 2 mēģinājumi, ir uzlikta jauna deja, apgūti jauni danču soļi,  uzspurdz smiekli, virmo kustības un kopā būšanas prieks. Tā nu katrs savā mājā, bet visi kopā ļaujamies dejas burvībai un brīvībai. Bet, kad mūzika pieklususi, kājās uzautas siltas zeķītes, blakus jauki murrā kaķēns,  un vakars atalgo ar mieru, čakli sāk darboties meiteņu pirksti. Abu deju kolektīvu meitas izšuj un šuj, domā un dara, rosās un rada skaistas lietas. Tā nu mums iet šajā rudenī - darbīgi, interesanti, krāsaini un rosīgi!